Zobus nemazgā. Spēļmantas nekārto. Mājasdarbus nepilda un šmucspaini neiznes. Saki vai nesaki – nekāda rezultāta. Skaidrs, ka Poruka laika žagari ir palikuši vēsturē – par laimi un ne velti, bet tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu kādu praktisku un, vēlams, ne “pārāk kliedzošu” risinājumu, jo “zobi vēl joprojām netiek mazgāti”.
Tātad – ko darīt? Pedagogi un superaukles nogurušajiem vecākiem iesaka ieviest atlīdzības tabulas, kas ir pieejamas ne tikai papīra, bet arī digitālajā formātā. Katru reizi, kad bērns izdara to, ko mēs no viņa gaidām – izmazgā zobus, sakārto spēļmantas, izpilda mājasdarbus, viņš saņem uzlīmi, punktus vai kas nu katram šķiet bērna vecumam atbilstošs. Kad sasniegts noteikts daudzums uzlīmju vai punktu, seko lielāka vai mazāka “dāvana”. To var saukt par burkāna metodi. Faktiski tā ir uzlabota versija metodei “došu tev rubli par katru iznestu šmucspaini”, un tā ir tāda pati kā prēmijas un piemaksas, ar ko mēs, lielie, tiekam motivēti savā darba dzīvē. Tātad mēs piesolām nevis žagarus par kaut kā nedarīšanu, bet gan “burkānu” par kaut kā izdarīšanu. Pozitīvi, vai ne?
Lai lejupielādētu, spied uz attēla
Par burkāna metodes ideoloģisko tēvu tiek dēvēts Beress F. Skiners (Burrhus F. Skinner), kas pagājušā gadsimta 70. gados bija tāds kā psiholoģijas superzvaigznis. Viņš bija pārliecināts, ka visa mūsu dzīve (un ar to mēs saprotam ne tikai uzvedību un rīcību, bet arī domas, emocijas un pat ticību) ir vien reakcija uz ārējiem stimuliem. Bez pozitīviem stimuliem mēs ieslīgsim destruktīvas rīcības purvā, no kura būs grūti tikt ārā, – par to Skiners bija pārliecināts. Viņa laboratorijā, ēdamā iekārdinātas, žurkas izpildīja visneticamākos trikus.
Pedagoģiskie manuāļi to pašu saka par atlīdzības tabulām: tās palīdz radīt bērnā motivāciju, stimulē vēlamo uzvedību un pašiem vecākiem palīdz fokusēties uz pozitīvo. Produktīvākais vecums šādai audzināšanas metodei ir no trīs līdz astoņiem gadiem, bet tas netraucē to izmēģināt arī ar spurainu tīni (protams, ne jau uzlīmes tad jāizmanto kā atlīdzība).
Pirms tabulas pielīmēšanas virtuvē pie ledusskapja vai lejuplādēšanas tālrunī, vispirms ir skaidri un gaiši jādefinē, par ko tieši “burkāns” tiek solīts. Kaut kas tik abstrakts kā “tad, ja mani klausīsi” neder, toties der “ja zobus katru vakaru mazgāsi bez tielēšanās”. Ja problēma ir samilzusi, tā jārisina pakāpeniski: nevis katru dienu sakārtot visu māju bez atgādināšanas, bet piektdienās savākt savas netīrās drēbes. Svarīgi ir ne tikai noteikt, ka es to gribu kā vecāks, bet arī kāds labums no kārtošanas, mazgāšanas un izpildīšanas būs pašam bērnam (bez dāvanas). Tātad – zobi jātīra nevis “tāpēc, ka es tā saku”, bet “tāpēc, ka tad tajos būs mazāk caurumu”. Jo lielāks bērns, jo vairāk nonākt pie šiem pozitīvajiem secinājumiem jāļauj viņam pašam. Kad vēlamā rīcība vai uzvedība ir sasniegta, no atlīdzības tabulas pakāpeniski jāatsakās – neizsniegsim taču uzlīmes 34 gadus vecam mūsu mazbērnu vecākam, vai ne?
Bet, pirms jūs priecīgi nopūšaties, ka beidzot problēma atrisināta, mēs tomēr teiksim – lēnāk pār tiltu, vecāki! Lūk, viens reāls stāsts par kādu večuku. “Viņš bija aizgājis pensijā un dzīvoja blakus skolai. Kāda skolēnu grupa vīru regulāri izsmēja. Tad nu viltīgais pensionārs devās pie šiem bērniem un vienojās, ka dos katram pa eiro, ja nākamajā dienā viņi turpinās savus cietsirdīgos jokus. Palaidnieki, protams, piekrita. Nākamajā dienā bērni atgriezās, visu izdarīja, kā norunāts, un saņēma naudu. Taču te večuks paziņoja, ka rīt katram varēs maksāt tikai 25 centus. Mazāk bija, bet kāpēc nepiekrist! Nākamajā dienā pensionārs paziņoja, ka nu maksās tikai centu. “Centu?!” – bērni bija šokā un vairs tā vairs arī neatgriežas pie pensionāra – jo par tik mazu naudu jau neies… izsmiet večuku!” Manipulatīvais pensionārs, protams, panāca savu, jo viņa mērķis bija tikt vaļā no apsmiešanas.
Varbūt mums tomēr ir jāmaksā par rotaļlietu izmētāšanu, zobu nemazgāšanu un nepārtrauktu TV skatīšanos? Par to vismaz liecina vairākas desmitgades ilgi psiholoģiskie eksperimenti, par kuru rezultātiem vienkāršojot varētu teikt – ja mēs maksājam par kaut kā izdarīšanu, interese palielinās nevis par to “kaut ko”, bet tieši par samaksu.
Jau 1973. gadā, skinerisma pašā zenītā, trīs psihologi vienai grupai bērnu sabojāja visu zīmētprieku. Un sabojāja ar to, ka par labiem zīmējumiem apsolīja diplomus. Tieši šī grupa, kas zināja, ka dabūs diplomus, pēc trīs nedēļām zīmēja ievērojami mazāk nekā grupas, kur diploms bija pārsteigums vai kur tāda vispār nebija. Tas pats atkārtojās par pužļiem, tikai tur secinājums bija niansētāks: ārējie stimuli nespēj motivēt, ja vien tie neļauj justies arī kompetentam. Burkāna metodes kritizētāji norāda arī, ka bērni var sākt tirgoties (“ko es par to dabūšu?”) un ka ar katru nākamo gadu balvai jākļūst lielākai. Tad iekšējā motivācija kaut ko darīt pilnībā zūd.
Turklāt bērni kaut ko nedara ne jau tikai tāpēc, ka viņiem nepiesola balvu, varbūt tāpēc daudz jēdzīgāk būtu atrast īsto iemeslu. Nogurums? Bailes? Dusmas? Un ko darīsiet ar bērniem, kuri tā jūtas izmantoti un neuzklausīti? Tādi dumpinieki arī ir. Jāpiebilst, ka var nonākt arī situācijā, kur atlīdzības tabula būs jātaisa pašam sev – par bērna atlīdzības tabulas pildīšanu, jo šī metode prasa dzelžainu disciplīnu, ko lielākajai daļai ir grūti izturēt ilgāk par divām nedēļām. Tātad – ātram rezultātam atlīdzības tabula var noderēt kā viens no veidiem, bet ne vienīgais. Vēl joprojām viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir godīga un līdzvērtīga saruna ar bērnu.
